Esmu šeit
Katru gadu it kā piedzimt no jauna
Patiesībā
jau būtu jāizlabo šis virsraksts - nevis katru gadu, bet katru
dienu!!! 21. martā es kļuvu par gadu vecāka un šoreiz nemaz nebiju
priecīga. Ne jau par to, ka valstī ir karantīna, arī ne par to, ka
gadi skrien, bet par to, ka esmu kaut kur pazaudējusies. Kāpēc un
kur? Mājmācībā! Jā, droši vien, kaut gan diez vai tā ir pareizā
atbilde. Pati sevī biju pazaudējusies.
Iekšiņa un āriņa
Vecgada
vakars vienmēr pienāk pēkšņi, vai ne? 365 dienas atkal ir
paskrējušas nemanot. Tā ir iegājies, ka dziļākās dzīves pārdomās
iegrimstam tieši gada nogrieznī. Jā, kāpēc ne mēneša, varbūt pat
dienas?
Kā ir, tā ir. Labi jau, ka vismaz vienreiz gadā! Kāds ir klasiskais jautājums? Kāds ir bijis šis gads? Patiesībā gads nav ne slikts, ne labs, tas vienkārši IR, tāpēc gribu formulēt nedaudz citādi - kāda esmu bijusi es pati šajā gadā?
Jā, kāda esmu bijusi es, jo apspriest un analizēt varu tikai sevi.
Skaistiem svētkiem
Izmaksas atkarīgas no vietas un dalībnieču skaita! Jautāt privāti!
Pacietība
Es, protams, rakstīšu... jo sirds vēlme dalīties ir spēcīgāka par jebkurām manām mirkļa iegribām.
Sieviete, sieva un mamma
Šodien domas aizklīda kaut kur plašumos, lai sevī
risinātu svarīgu jautājumu - kas es esmu visvairāk - sieviete,
sieva vai mamma? Nekad agrāk neesmu bijusi tik izteiktā situācijā,
kad diena ir pilna ar prioritātēm. To ir daudz un visas svarīgas.
Kā lai šai sarakstā neapmaldos?
Pretī minimālismam
"Vīrieši un sievietes, kas vēlas nodzīvot
dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk, nekad nepārstāj augt. Viņi vienmēr
atrodas ceļā, jo viņu mērķis arvien attālinās, kļūstot lielāks,
plašāks un produktīvāks. Pa ceļam viņi apstājas tikai dažās
pieturās, lai izņemtu no ceļasomas lietas, kas vairs nav
vajadzīgas, - traucēkļus, kuri apgrūtina kustības, - un tad atsāk
ceļojumu. Tas ir ceļojums visa dzīves ceļa garumā". /Dž. Mērfijs
"Tavs zemapziņas spēks darbībā"/
Šorīt lasot grāmatu, šis citāts bija kā apstiprinājums manu pēdējo dienu sajūtām. Sajūtām par to, ka kaut kas ļoti nospiež. Es beidzot sapratu, kas...
Pirmais mēnesis mājas skolā
Septembri
man gribas salīdzināt ar laiku pirms 9 gadiem, kad mēs ar vīru
kļuvām par vecākiem. Pirmais mēnesis mājās ar mazuli paiet gluži kā
jaunā pasaulē, kas tāda patiešām arī ir, vai ne? Nav taču zināms,
kad bēbis gulēs, kad ēdīs, kad raudās, līdz ar to - kad es
nomazgāšos, kad palasīšu grāmatu, kad pabūšu viena????
Ļoti līdzīgi ir šobrīd, uzsākot mājmācības pieredzi. Tā ir jauna dzīve, jaunas ikdienas rutīnas (un reizē arī piepildījuma) veidošana. Tā it kā ir arī režīma ieviešana, kaut gan man labi patīk sekot dienas plūdumam un ļauties, kurp tas mūs ved.
Pati sev kā pārsteigums
"Ar
brillēm tu izskaties pēc skolotājas!", jeb dzīve nebeidz pārsteigt,
īpaši tad, ja tai ļaujamies.
Zinu, ka daudzas no jums gaida manu stāstu par to, kā "paspēt visu", jeb harmoniski sakārtot māju, taču šo divu mēnešu laikā esmu paspējusi pārkārtot ne vien telpas, bet visu savu dzīvi.
Par kārtības ieviešanas ieradumiem noteikti apsolos drīzumā tiešām padalīties, bet šis raksts man jāvelta globālākam stāstam.
Kā paspēt visu padarīt?
Kamēr prioritāte bija bērnu ballītes, mājas darbi parasti palika otrā plānā - ko brīvdienās paspēju piekārtot un iztīrīt, tas arī bija viss. Tagad vairs nav laika atrunām - esmu mājās, par to ļoti priecājos, taču reizē nesaprotu, kāpēc tāpat nekad nav viss kārtībā?
Bagātības
Mums apkārt dabā ir neizmērojami daudz bagātību un tās ir pieejamas jebkurā brīdī, bet cilvēki aizvien sūdzas, ka viņiem kaut kā trūkst. Varbūt vienīgi pareizo briļļu???
Par PRIEKU
Kad jubilejas reizēs ar bērniem saskandinām sulas glāzītes, viņi saka „par prieku!!!”, nevis „priekā” kā mums, pieaugušajiem pierasts. Bet manas pārdomas šodien ne par svētkiem, ne par iedzeršanu, bet tieši par PRIEKU!!! Par īsto un dziļo prieku, kas mums katram sevī jāatrod.
Kopsavilkums
Savu
jauno dzīves gadu pirms nedēļas iesāku ne vien ar šīs lapas
atkalatvēršanu, bet arī vērtīgas konferences klausīšanos visas
dienas garumā. Tā bija lieliski pavadīta diena, kurā atkal no jauna
guvu iedvesmu virzīties pa dzīves ceļu ar sapņiem kabatās, drosmi
sirdī un mieru prātā!!!
Runātāju bija daudz... šeit dalos ar dažiem atslēgas vārdiem un citātiem, kuri bija " uz mana viļņa":
Beztermiņa atvaļinājums
...jeb
pateikt NĒ pašai sev, lai beidzot piepildītu dziļākas sirds
ilgas.
Tālais 2009. gads manā dzīvē bija īpašs – martā saderinājos ar Mārtiņu, pabeidzu Vidzemes augstskolu, septembrī apprecējos, pametu darbu un sāku „pasauli darīt labāku”:) Tajā brīdī zināju, ka viss, ko vēlos, ir dalīties ar to, cik dzīve var būt skaista, ka sapņi piepildās un ka ikviens ir pelnījis to piedzīvot!
Sāku gan es no nepareizā gala, bet ja viss jau no iesākuma būtu gājis gludi, es nebūtu tur, kur esmu šodien, bet vēl svarīgāk – es nebūtu tik labi iepazinusi pati sevi. Tikai šodien tā skaidri ieraugu to, ka pagājušie gadi ir bijusi visvērtīgākā pieredze manā dzīvē, jo caur visām 100 lietām, ko piedzīvoju, pamēģināju, „pielaikoju”, uzsāku, nepabeidzu, caur cilvēkiem, ko satiku – es ļoti daudz ko ieguvu. Nesalīdzināmi lielāku drosmi, daudz lielāku pārliecību par sevi, neapgāžamu ticību saviem sapņiem, spēju apstāties īstajā brīdī, un vēlmi „neskriet”, bet baudīt dzīvi Šeit un Tagad!
Pavisam citāds jaunais gads
Virsotnes
Pašai
jau tā nesanāk laika pārskatīt senāku gadu fotogrāfijas, tāpēc
dažkārt dikti priecājos, ka Facebook par tādām atgādina. Šī ir
viena, kas ļoti uzrunāja tieši šobrīd un atkal lika iegrimt atmiņās
un pārdomās par to, kur biju un kur esmu.
No šķūnīša par...
Te tas ir - mans tuvākā gada lielākais sapnis - tuvāk sirdij, tuvāk mājai, tuvāk dabai, tuvāk mieram un pārpilnībai - "Skaistuma pieturas" sapņu studija!
Ziniet, ko es daru, lai sapņi piepildītos? Gandrīz vai neko...vien ļoti ļoti ticu, ka tas ir iespējams un domās iztēlojos it kā viss jau būtu gatavs un iekārtots "šeit un tagad"!!!
Pirmsākums
Šodien pārdomāju savu ideju pirmsākumus, ar ko aizsākās mans kautrīgais ceļš pretī sapņu piepildījumam. Tā patiesībā bija šī baltā dēļu siena, kas tapusi no vecajiem lauku mājas slēģiem. Mans pirmais dabiskais foto fons un tajā brīdī iecere to pārvērst par bērnu ballīšu "dekosienu".
Skatos un brīnos
Brīvība
Bet patiesībā viens svarīgs ceļojums arī ir noticis... man pašai - pie sevis. Šīs karstās vasaras lielākais ieguvums ir BRĪVĪBA, ko pamazām mācos baudīt. Brīvība, kas šķietami nemazina manu ikdienas darbu apjomu, bet tomēr ļoti vērtīga, lai dotu iekšēju mieru.