Virsotnes
Pašai jau tā nesanāk laika pārskatīt senāku gadu fotogrāfijas, tāpēc dažkārt dikti priecājos, ka Facebook par tādām atgādina. Šī ir viena, kas ļoti uzrunāja tieši šobrīd un atkal lika iegrimt atmiņās un pārdomās par to, kur biju un kur esmu.Šī ir manis pašas bildēta fotogrāfija, kurā meitiņa ir drosmīgi uzrāpusies kādā bērnu laukuma stabā:) Tolaik mēs vēl siguldieši, kuri ļoti sapņo par māju, par savu ideju realizāciju, par būšanu tuvāk dabai, mieram, klusumam...
Tik ļoti spēju atgriezties atmiņās un kavēties tā brīža sajūtās... un salīdzinot ar šodienu, izbrīnā ieplest acis - sapņi piepildījušies. Patiešām - esam tur, kur ļoti vēlējāmies būt!!!
Bet ja runa ir par virsotnēm... vai tādu vispār ir? Mēs paši tās esam izdomājuši, katrs savas - kāds zemākas, kāds augstākas. Faktiski tas patiesībā ir vienkārši atskaites punkts pašam sev, ka kaut kur dodos. Bet vai obligāti man ir jāuzkāpj visaugstākajā? Varbūt, ka tā nemaz īsti nav mana? Vai man tur jāpaliek uz visiem laikiem? Hmm...
Pēdējās nedēļās, ieklausoties savās sajūtās, aptveru to, ka mēs taču jebkurā brīdī varam mainīt savas prioritātes, vai arī sasniedzot kādas no iedomātajām virsotnēm, vizualizēt nākamās. Varbūt saprast, ka šis kalns nebūt nav mans, protams, "rāpšanās" tajā ir gana norūdījusi, bet es tomēr dodos tālāk, uz citām virsotnēm?
Bet kas tad ir tas, ko "sastopam" katrā no piepildītajiem sapņiem? Paši sevi... Mēs satiekamies aci pret aci ar sevi un ļoti daudz ko iemācāmies, atklājam un pārdomājam. Katrā no savām dzīves virsotnēm (bet faktiski arī grāvjiem), mēs esam pavisam cits cilvēks. Ne tāds kā vakar, ne tāds, kā pirms gada. Cits...
...es arī šodien esmu pavisam cita, nekā biju pirms 15 gadiem, pirms 5, pat pirms gada. Es eju pa dzīves kalniem un lejām, ik pa laikam uzdodot sev jautājumu: "vai es to vēlos, vai tas mani iepriecina...?"
Nonākt harmonijā ar sevi... mana šī brīža spilgtākā vēlme. Virsotnes? Vai man par katru cenu kaut kur ir jārāpjas? Varbūt jau pietiek? Varbūt viss jau ir manī, tepat, šeit un tagad?
Šī gada noslēgums manī pašā izvērties par transformācijas laiku, kurā tik ļoti gribas dažus iesūnojušus neironu savienojumus smadzenēs atbrīvot un ieviest citus, gribas vienkārši būt... mierā, pateicībā, laimībā. Gribas paspēt samīļot māju, pabūt ar ģimeni, padomāt par sevi. Radošums nekur nepazudīs, vien harmoniski iekļausies ikdienā un šad tad izbraukumos, bet ticu, ka tas būs gana, lai sevī sajustu piepildījumu... sajustu to, ka caur manu skaisto ikdienu tapis iedvesmots kaut viens...
Lai gada nogales svētku tuvošanās Tevī iededz to brīnišķo Gaismu, kas ļauj saskatīt Īstās Vērtības, atgādinot sev, ka jādzīvo tā, lai PRIEKS sirdī un SMAIDS sejā!!!
Laura