Principā, gandrīz identiski tāds pats, tādas pašas vēlmes...

taču tomēr ir kāda ļoti būtiska atšķirība. Līdzās dažādām taustāmām lietām, kas pietrūkst lauku mājā, manā sirdī arvien biežāk iezogas neapturamas ilgas pēc mierīgākas ikdienas, klusuma, nesteidzības, spējas baudīt mirkli, būšanas kopā ar ģimeni... Jā, daudz izteiktāk es iepriekšējos gados steidzos domāt par sapņiem, kas saistīti ar ārpasauli - par sasniegumiem savās radošajās nodarbēs, par jauniem apvāršņiem un virsotnēm.

Šis gads ir citāds... jo es esmu cita. Pēdējie pāris mēneši manī nemanot ir veikuši kādu pārsteidzošu transformāciju. Fakts, ka kopš oktobra skaisto ballīšu vieta vairs nav pieejama, varu būt biežāk mājās, ir ieviesis savas korekcijas, ar kurām sadzīvot iesākumā nemaz nebija viegli.

Līdz šim tempu nemazinošais skrējiens patiesībā mani jau bija nogurdinājis. Steigties, lai paspētu vislabākajā veidā apkalpot katru klientu. Ar savām augstajām prasībām, lai viss izdotos ideāli, lai par visu būtu padomāts, es patiesībā pavisam piemirsu par sevi. Kā es jūtos? Kur es skrienu? Laimīgo bērnu atsauksmes un mammu sajūsma man, protams, atjauno enerģijas rezerves, bet patiesībā tas mērs jau bija pilns.

Dzīve bez savas studijas manī ir raisījusi ļoti dažādas sajūtas, devusi vērtīgu pieredzi. Es daudz tuvāk ieraugu pati sevi un pārkrāmēju savu vērtību plauktus. Un ko es tur ieraugu?

To, ka tik ļoti gribu paspēt būt mājās, sajust sevī mieru, notvert skaisto, samīļot ģimeni, padomāt par vērtīgu uzturu, sakārtot vidi sev apkārt, palasīt grāmatu, izskrieties ar suni, palutināt sevi...

Kāpēc tad skrēju? Pēc kā dzinos? Kam tas viss?

Arī to es šajos mēnešos sapratu... patiesībā viss, ko līdz šim pēdējos 10 gados esmu darījusi:

• fotografējusi
  
• darinājusi rotas
• veidojusi stila pārvērtības
• organizējusi ballītes
• noformējusi svētkus
• un ko tik vēl ne...

ir bijis ar LIELU SLĒPTU VĒLMI - 

IEDVESMOT!!!!!!!!!!!!!!!!

To sajūtu ir grūti aprakstīt, bet man patiešām dziļākā sirds vēlme šajā dzīvē ir iedvesmot ikvienu, jo caur laimīgiem cilvēkiem visa pasaule kļūst labāka!

Un tad aizdomājos par to - vai tad man ir kaut kur jāskrien, lai iedvesmotu? Vai tas nevar notikt tur, kur esmu šeit un tagad?

Var!!! Viss ir pat vēl daudz vienkāršāk! Es sākšu ar to, ka iedvesmošu pati sevi! Es vairs negribu ne sev, ne jums kaut ko apsolīt, ka tiešām darīšu. Mans uzsvars ir uz to, lai viss notiek harmoniski, sekojot savām sajūtām. Taču neapšaubāma apņemšanās man tomēr ir - censties katru dienu sevi iepriecināt ar kaut ko skaistu - pārdomu citātu, foto, kādu pašas radītu dizaina lietu, varbūt galda dekorējumu, varbūt ar apģērba radošu pārveidi, varbūt ar veselīgu smūtiju vai gārsas zupu. Mazs vai liels - to radīšu, lai iedvesmotu - vispirms pati sevi un savu ģimeni, un tad arī tevi, ja sekosi manai ikdienai Instagram (laura.locmele) un "Skaistuma pieturā"!

Nu lūk, es nekur neskrienu. Tas, protams, nenozīmē, ka ballīšu nebūs, fotosesiju nebūs - tikai es ar savu mieru meža ielokā:) Ideju ir daudz un dažas jau procesā, bet es visam ļauju ritēt savu harmonisko gaitu, baudu tapšanas procesu un tā ir labi.

Savu pārdomu raksta noslēgumā gribu uzrunāt katru kurš/kura tik tālu ir izlasījuši:

mēs, latvieši, esam gana kautrīgi, lai uzrakstītu komentāru kādam, kurš mūs ir iepriecinājis. Cik labi, ka vienmēr var "izšļūkt" tikai ar īkšķīša vai sirsniņas uzspiešanu! Taču - cik ļoti svarīgi ir izteikt savas sajūtas un īpaši pateicību (jo tā visu pavairo!). Tāpēc, lai arī es vēl vairāk sajustu to, ka kaut viena cilvēka dienu esmu spējusi padarīt priecīgāku jebkad līdz šim, lūdzu, pasakiet to - ja ne komentāros, tad personīgā ziņojumā. Vārdi spēj ļoti daudz un ticiet man, arī man ir dienas, kad neticu pati sev, pārdzīvoju par sīkumiem un nespēju noturēties uz "pozitīva viļņa"!

Pasakiet paldies arī visiem citiem, kuri jūs iedvesmo - vecākiem, bērniem, draugiem, kaimiņiem utt!!!

Es būšu ļoti pateicīga par katru komentāru un apsolu, ka katram/katrai no jums sagādāšu kādu skaistu pārsteigumu!!!

Būsim par iedvesmu viens otram! Tā taču ir daudz skaistāk!!!!!!

Laura

P.S. Cik labi, ka spēju pateikt NĒ studijai Cēsīs, un cik labi, ka tā otra ziemā izrādījās nepiekurināma! Esmu tuvāk sirdij, tuvāk mājai:)