Par PRIEKU
Kad jubilejas reizēs ar bērniem saskandinām sulas glāzītes, viņi saka „par prieku!!!”, nevis „priekā” kā mums, pieaugušajiem pierasts. Bet manas pārdomas šodien ne par svētkiem, ne par iedzeršanu, bet tieši par PRIEKU!!! Par īsto un dziļo prieku, kas mums katram sevī jāatrod.
Pirms desmit
gadiem kādā ļoti vērtīgā pašizziņas seminārā mēs ar vīru saņēmām dāvanu –
Valērija Siņeļņikova grāmatu „Ceļš uz bagātību, jeb kur aprakti dārgumi”. Kaut
gan jau bijām iemīļojuši citus autorus, ieskatījāmies arī šajā grāmatā. Un
iemīlējāmies. Šī autora dažādas grāmatas kļuva par mūsu iedvesmas literatūru,
bet konkrēti šo es gandrīz vai no galvas zināju!
Tagad, to
pāršķirstot, atgādinu sev vairākas svarīgas lietas, uz kurām jau ar pavisam
citu skatījumu, citu pieredzi raugos.
Lai gan grāmatas
saturs it kā ir par un ap naudu un bagātību, tas patiesībā sevī slēpj ļoti
vērtīgu informāciju par dažādām citām šķietami pašsaprotamām lietām.
Vēlos šeit
publicēt citātu no 39. lappuses:
„Vai bērnībā mazulim vajag daudz, lai priecātos?
Nē! Pietiek ar konfekti. Kad viņš paaugas, viņam jau ir vajadzīgs dators,
mobilais telefons, mopēds. Gadi iet, un, lai izraisītu tādu pašu prieka izjūtu
kā bērnībā, jau ir vajadzīga dārga mašīna. Tas ir, par prieka jūtām nākas
maksāt tūkstoš reižu vairāk. Bet tas taču ir absurds! Kā, vai prieks ar laiku
ir kļuvis dārgāks? Nē. Prieks kāds bijis, tāds arī palicis. Vienkārši jūs tā
arī neesat iemācījies priecāties. Un jums, tāpat kā narkomānam, ir vajadzīgas
arvien lielākas mantu „devas”, lai iegūtu prieka izjūtas. Bet par naudu taču
iegādājies tikai priekšmetus, nevis jūtas. Priekšmeti novecē, bet jūtas –
nekad. Tieši mūsu jūtas arī rada visus Pasaules priekšmetus.”
Šķiet katru dienu
ir vērtīgi sev uzdot jautājumu – vai es esmu priecīga? Vai es spēju tā dziļi un
patiesi priecāties? Par ko? Jau vien par to, ka esmu dzīva!!!!! Par to, ka vesela,
par to, ka labi jūtos?
Kad savos 13
gados man nācās būt meitenei ar rētām uz galvas un bez matiem...nebija viegli
priecāties. Sirds sāpe bija liela, taču es spēju pāri visam pateicībā aptvert
to, ka šis jebkurā gadījumā ir labākais scenārijs, jo manis varēja nebūt
vispār.
Vai arī cits
stāsts – kad 2015. gada rudenī nolēmām palikt uz dzīvi laukos pavisam – mājā,
bez labierīcībām, vien ūdens krānu virtuvē. Šis it kā svarīgais, bet tomēr
laika gaitā risināmais apstāklis ne par matu nemazināja mūsu prieku veidot dzīvi
laukos. Protams, kad pēc pusotra (!!) gada beidzot sagaidīju WC un dušu mājā,
jutos neaprakstāmi labi! Bet ne jau tāpēc mans prieks dubultojās, tas bija
tikpat dziļš un patiess kā iepriekš! Jo lietas rada komfortu, dod labsajūtu,
bet prieks ir kaut kas pārāks par to visu!
Priecāšanās par
dzīvi, protams, neizslēdz to, ka nedrīkstam neko vēlēties, ka nedrīkstam sapņot
par lielām lietām. Drīkstam un pat ļoti vajag to darīt, taču jāsajūt sevī
PRIEKS jau pirms ieguvumiem. Ik brīdi sev pārjautāt – vai šis pirkums, dāvana,
iespēja mani padarīs priecīgāku, nekā esmu tagad? Lietas mums pārsvarā dod
komfortu, ērtumu, labsajūtu....bet prieks ir iekšējs stāvoklis, kuram būtu
mūsos jāstaro jau pašam par sevi. Un faktiski, kā arī Siņeļņikovs raksta un ko
pati savā dzīvē esmu novērojusi – ja jau no rīta pamosties ar prieka pilnu
sirdi un ar smaidu dodies pretī jaunai dienai – tā piegādā Tev dāvanas, tā
piepilda tavus sapņus, tā paver vēl vairāk iespēju priekam un labsajūtai!!!!
Gribu piebilst,
ka „Skaistuma pietura” ir vieta iedvesmai, atpūtai un PRIEKAM! Šeit gribu likt
uzsvaru uz to dziļo prieku, kuru katra pati sevī varam atrast, taču arī
pieminēt to, ka manas dzīves koncepts, īpaši attiecībā uz mājas iekārtošanu, ir
radīt lietas no kaut kā šķietami veca, nokalpojuša, nevajadzīga. Caur to lietām
dodam jaunu dzīvi, atveram savu radošumu, iedvesmojamies, un netērējam liekus
naudas resursus, lai sagādātu mājas omulībai nepieciešamo.
Par to, kā radīt
kaut ko pašas spēkiem, ieskaties sadaļā „IEDVESMAI”, bet es varu pačukstēt, ka
vasarā būs iespēja tikties klātienē, lai ne vien priecātos kopā, bet apgūtu
jaunas prasmes pašām sev kaut ko radīt, sevi palutināt!!!
Atceries „par
prieku”!!!!
Laura