Pirmais mēnesis mājas skolā
Septembri man gribas salīdzināt ar laiku pirms 9 gadiem, kad mēs ar vīru kļuvām par vecākiem. Pirmais mēnesis mājās ar mazuli paiet gluži kā jaunā pasaulē, kas tāda patiešām arī ir, vai ne? Nav taču zināms, kad bēbis gulēs, kad ēdīs, kad raudās, līdz ar to - kad es nomazgāšos, kad palasīšu grāmatu, kad pabūšu viena????Ļoti līdzīgi ir šobrīd, uzsākot mājmācības pieredzi. Tā ir jauna dzīve, jaunas ikdienas rutīnas (un reizē arī piepildījuma) veidošana. Tā it kā ir arī režīma ieviešana, kaut gan man labi patīk sekot dienas plūdumam un ļauties, kurp tas mūs ved.
Bet tagad godīgi... kā pagāja septembris? Pirmā nedēļa - uz manas un vīra Rožu kāzu jubilejas nots, ko godam skaisti atzīmējām visi četri (foto - Mārcis Baltskars). Tad divas nedēļas centos bērnus (bet īpaši trešklasnieci) ieinteresēt mācību procesā, savukārt pēdējā nedēļa bija radoša gatavošanās meitas jubilejai.
Gan bērniem, gan man pašai vēl pie daudz kā ir jāpierod, daudz kas jāaptver un jāievieš, taču šai visā jaunajā pasaulē ir tik daudz kā skaista, daudz aizraujoša, daudz priekpilna. Es ticu, ka šī brīža grūtumi harmoniski risināsies un mēs kopā pieaugsim gan zināšanās, gan dzīves pieredzē, gan savstarpējā sapratnē.
Šis ir laiks, kad mācos socializēties pati ar saviem bērniem, izprast dziļāk gan viņus, gan pati sevi. Nekad iepriekš tik daudz literatūras neesmu izlasījusi par bērnu skološanu un audzināšanu kā šajos divos mēnešos. Esmu nepārtrauktā labākas pieejas meklējumā - "izlobīt" harmonisku veidu kā visai ģimenei radīt aizraujošu ikdienu. Es sekoju citām mājmācības mammām, lai iedvesmotos, bet tomēr saprotu, ka katrai ģimenei ir cits vislabākais modelis. Varbūt tomēr ir jādod brīvība? Varbūt man pašai savā galvā ir jāizravē "tarakāni" un jāļaujas sajūtām?
Par savu skolas pieredzi man arī ir garš stāsts, kurā tieši šobrīd visvairāk kavējos atmiņās, lai atsijātu graudus no pelavām. Tagad, atpakaļ skatoties, es ar vēl lielāku pateicību raugos uz autoavāriju, kurā cietu 13 gadu vecumā. Lai gan sākotnēji šķita, ka esmu guvusi tikai sasitumus un smadzeņu satricinājumu, nonākot komā, izrādījās, ka ir asinsizplūdums smadzenēs. Garā stāsta īsais saturs ir par to, ka pēc divām galvas operācijām atveseļojos pārsteidzoši labi - tā, ka staigāšana un ēšanas prasme nebija jāmācās no jauna. Bet, ja runa ir par skolu - 8. klasē biju mājas apmācībā, bet 9. apmeklēju tikai dažas mācību stundas dienā. Ar šo gribu teikt, ka daudz ko no pamatskolas vielas neesmu sīki un smalki apguvusi. Vai par to ir žēl? Nemaz. Tik ļoti priecājos, ka neizprotamā ķīmija, fizika, arī algebra bija jāapgūst ļoti minimālās devās, jo man kā mūziķim tās likās dzīvei maznozīmīgas.
Mūzika ir manās asinīs jau kopš dzimšanas, jau trīs gadu vecumā dziedāju uz skatuves, vēlāk arī spēlēju klavieres, ērģeles. Esmu izaugusi studējot mūziku (ar ļoti labiem rezultātiem!), laika gaitā tomēr saprotot, ka sirdij tuvākas ir citas radošās izpausmes. Bet pats galvenais - es dzīvoju laimīgu dzīvi. Es nepārdzīvoju par to, ko savā laikā neapguvu, bet priecājos par to, ka katru dienu varu padziļināt prasmes sev vēlamajās jomās.
Es zinu, ko saviem bērniem visvairāk gribu iemācīt (un tā domā arī mans vīrs!) - dzīves gudrību, mīlestību, ticību. Es zinu, ka to, kas viņiem visvairāk būs vajadzīgs - viņi apgūs paši!
Šo stāstu faktiski nākas noslēgt ar vēl dziļākām pārdomām... vai tiešām tā var būt, ka kāds augstākstāvošs ministrijā var izlemt kas un cik konkrētā vecumā visiem (!!!) bērniem ir jāapgūst, jāprot, jāzina? Mēs katrs esam unikāls, mēs katrs izprotam lietas citādi, mums katram ir savi talanti savās jomās. Labāk attīstām tos un dzīvojam piepildītu dzīvi, zinot, ka jebkurā brīdī varam apgūt to, pēc kā sirds ilgojas vai ko prāts tirda pētīt!!???
Laura