Pretī minimālismam
"Vīrieši un sievietes, kas vēlas nodzīvot dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk, nekad nepārstāj augt. Viņi vienmēr atrodas ceļā, jo viņu mērķis arvien attālinās, kļūstot lielāks, plašāks un produktīvāks. Pa ceļam viņi apstājas tikai dažās pieturās, lai izņemtu no ceļasomas lietas, kas vairs nav vajadzīgas, - traucēkļus, kuri apgrūtina kustības, - un tad atsāk ceļojumu. Tas ir ceļojums visa dzīves ceļa garumā". /Dž. Mērfijs "Tavs zemapziņas spēks darbībā"/Šorīt lasot grāmatu, šis citāts bija kā apstiprinājums manu pēdējo dienu sajūtām. Sajūtām par to, ka kaut kas ļoti nospiež. Es beidzot sapratu, kas...
Lai gan kopumā skatoties, mēs neesam apkrāvušies ar mantām, tai pašā laikā saprotu, ka to ir daudz par daudz.
Kad vasaras sākumā jums stāstīju cik ļoti esmu iemīlējusi Irinas Sokovihas grāmatu "Kā paspēt visu padarīt?", nodaļai par minimālisma ieviešanu pievēru acis. Es zināju, ka tas nav man. Man kā radošuma pilnai būtnei, tas ir neiespējami.
Ar mājas kārtošanas stratēģiju arī gāja ne tuvu izcili, kaut gan nedaudz labāk nekā līdz šim, taču tas, ko lielā mērā saprotu un sajūtu tieši šobrīd - kārtot taču būtu daudz vienkāršāk, ja mantu būtu maz un ja tām būtu sava vieta. Par to otro man gan jāsaka, ka vietu nav, jo tās vēl fiziski nav tapušas, taču mantu pārskatīšanai un samazināšanai tas šķēršļus nerada.
Mājas otrā stāva renovācija izvērtusies par ļoti lēnu procesu, tā ka es joprojām dzīvoju vizualizācijā par bērnu istabām, par guļamistabu, bet vēl vairāk - par garderobes telpu.
Līdz šim tādai kārtīgai mājas revīzijai ļāvu sev pagaidīt. Kāpēc revidēt, ja tāpat īsti nav kur visu vajadzīgo salikt? Bet iet laiks un nāk atklāsmes. Jaunā lēmuma iniciators ir apstāklis, ka māja ir nepārtrauktā nesakārtotībā (vismaz man tā šķiet). Katru rītu pa galvu maļas tikai viens... kārtot, kārtot, kārtot...tīrīt.
Kas tad man te tā jākārto? Pirmkārt, šai dzimtas mājā glabājas daudz kas no maniem senčiem (pat no 19.gs!). Kamēr šī lauku māja tika apdzīvota tikai vasarās, tā ērti varēja kalpot par sava veida noliktavu. Lai gan daudz kas no šķietami paturamā stāv pažobelēs, tas pavisam nemanot tomēr nomāc. Arī mēs paši, daudzo kopdzīves gadu laikā esam ieviesuši "krāmus", kuri it kā gaida jaunu dzīvi, tomēr to nesagaida.
Vēl kas? Mana radošā būtība pieprasa regulāru kaut kā radīšanu. Un lai radītu - vajag no kā! Šobrīd vienas istabas trešdaļu aizņem dažādi resursi, ko izmantoju meistarklasēs vai vecmeitu ballīšu radošajās darbnīcās un arī tajos vēl īsti nav kārtības, kopš slēdzu savu studiju Cēsīs. Sapnis par savu radošo vietu tepat laukos arī vēl ir procesā, tāpēc šīm lietām vēl jāpaciešas.
Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ļoti svarīgi ir iekārtot omulīgu, skaistu un mājīgu dzīves telpu. Man ir svarīgi ik pa laikam nomainīt galdautu, ziedu vāzīti, kādus sienas dekorus un spilvenus. Es nevaru iedomāties, ka vienveidīgā iekārtojumā man jādzīvo gadiem ilgi. Bet jautājums - cik paturēt un vai tiešām daudz?
Nu jau kādu nedēļu dzīvoju uz jauna enerģijas viļņa, kas saucas - tuvoties minimālismam!!! Tā apziņa vien, ka pēc revīzijas visa kā būs pietiekami, bet ne par daudz, lieliski motivē.
Izmantoju bērnu brīvlaika nedēļu, lai mierīgāku sirdi tam varu pieķerties, nu, vismaz tām daudzajām lietām, kas vienkārši stāv kastēs bez skaidrības kam un kur tās noderēs.
Pārlasot citu cilvēku pieredzi minimālisma ieviešanā, saprotu, ka katram tas ir savs - gan ceļš, gan apziņa, kas tad priekš manis un manas ģimenes ir minimālisms. Faktiski, es šobrīd par sevi arī vēl nezinu pateikt, cik tālu šis ceļš mani vedīs. Apzināti esmu nolēmusi vēl vairāk samazināt savu jau tā nelielo apģērbu garderobi. Gribas dzīvot ar sajūtu, ka uz pakaramā ir tikai tas, ko mīlu, tas, kas man piestāv, sader ar manu būtību un ir pēc iespējas dabiska materiāla. Tāpat arī turpināšu virtuves lietu revīziju, ieviešot traukus, no kuriem viss garšo labāk un izskatās skaistāk.
Visu, no kā atsakos, cenšos šķirot - nododu labdarībai, vedu uz pārstrādi vai daļu arī uz atkritumu poligonu.
Paralēli minimālisma ceļam, pamazām čāpojam arī pa zero waste taciņu, jo tik ļoti gribas kaut nedaudz izglābt pasauli, radot mazāk atkritumu.
Tātad, centīšos padalīties ar jums kā man klājas ceļā uz minimālismu. Līdz novembrim ir plāns "tikt galā" ar lielo revīziju, taču no 1. novembra labprāt pieņemšu izaicinājumu, ko iesaka minimalists.com radītāji. Katru dienu mēneša garumā no kaut kā jāatbrīvojas, taču - pirmajā dienā no vienas lietas, otrajā no divām, trešajā no trim utt. Jūtu, ka šis varētu būt ļoti labs motivators nonākt līdz patiešām minimumam.
Varbūt arī Tu vēlies to darīt kopā ar mani?! Kopā jautrāk un motivējošāk!
Lai iedvesmas pilna diena!
Laura