Iekšiņa un āriņa
Vecgada vakars vienmēr pienāk pēkšņi, vai ne? 365 dienas atkal ir paskrējušas nemanot. Tā ir iegājies, ka dziļākās dzīves pārdomās iegrimstam tieši gada nogrieznī. Jā, kāpēc ne mēneša, varbūt pat dienas?Kā ir, tā ir. Labi jau, ka vismaz vienreiz gadā! Kāds ir klasiskais jautājums? Kāds ir bijis šis gads? Patiesībā gads nav ne slikts, ne labs, tas vienkārši IR, tāpēc gribu formulēt nedaudz citādi - kāda esmu bijusi es pati šajā gadā?
Jā, kāda esmu bijusi es, jo apspriest un analizēt varu tikai sevi.
Pārsteidzoši... ja pagājušā gada nogalē likās, ka nu gan ir bijis drosmīgu lēmumu gads, pienācis šis ar tādu pašu atklāsmi. Būt tik drosmīgai, lai izkāptu no sev uzliktajiem blokiem, rāmjiem, "nekad mūžā" apsolījumiem? Jā, 1. janvārī man pat prātā neienāca, ko šis gads manī atvērs, un ka tā patiesībā būšu es pati, kura visu atvērs.
Dažās pēdējā laika īsajās publikācijās savā Facebook un Instagram kontā esmu likusi uzsvaru uz to, ka daudz svarīgāka par "āriņu" ir "iekšiņa", bet šorīt, kad apdomāju šī stāsta saturu, sapratu, ka gluži tā tomēr nav.
Precīzāk būtu teikt, ka tās abas ir ļoti saistītas. Šo teicienu varam pielāgot jebkurai dzīves jomai un aspektam. Mums, sievietēm, pirmais nāk prātā savs vizuālais tēls. Mūsos ir tāda dabiska vēlme izskatīties labi. Bet, lai cik skaisti un perfekti mēs uzpucētu savu ārieni - kopskats veidojas saliekot abus kopā - iekšiņu un āriņu. Sabiedrības radītais spiediens par to kā būtu jāizskatās sievietei, ir pārāk spēcīgs. Šeit savā ziņā atkal ir jautājums par drosmi - vai spēju būt pati, sajust savu stilu, savu skaistuma formulu?
Patiesībā manas pārdomas šogad sniedzas vēl dziļākos ūdeņos, ja runa ir par ārpusi. Paralēli dzīvei lauku sētā, mājmācībai un visiem citiem ikdienas darbiņiem, es beidzot nopietnāk domāju par savu fizisko veselību. Ja Jaunais gads būtu jāpavada slimības gultā vai pie sliktas pašsajūtas, lielākā dāvana, ko mēs vēlētos, būtu veselība, nevis jaunas kurpes, vai ne? Jā, ne par to, cik daudz man jaunu apģērba gabalu vai kurpju (un tos arvien samazinu!), bet par to cik fiziski labi jūtos. Kad 20-25 gadu vecumā slaids augums, muskuļu spēks likās pašsaprotama lieta, kas nekad nemainīsies, izrādās pēc 35 (faktiski jau pēc 30) ķermenis sāk "uzvesties citādi". Ārējās aprises mainās, spēka uzkāpt pa trepēm sāk trūkt.
Ja līdz šim ar sportu būts uz "jūs", tad pēdējais laiks sākt draudzēties. Ja ēšanas jomā "bardaks galvā", tad arī šajā jāievieš skaidrība. Te atkal salīdzinājums ar "iekšiņu un āriņu". Ja sakārtojam iekšpusi - gan ar to, kas uz šķīvja, gan ar to, kas domās - iegūstam pavisam citu ārpusi. Savukārt, kad ar fiziskām aktivitātēm un sportisku disciplīnu iekustinām ārpusi - pavisam citas sajūtas ir iekšpusē. Par maniem pirmajiem soļiem abās šajās jomās vairāk pastāstīšu citreiz, bet katru gad' no jauna brīnos par to kā piepildās lielākas vai mazākas zemapziņā pārcilātās vēlmes un nodomi.
Jau nojaušat, ka šī gada drosmīgākais lēmums manā ikdienā bija ar bērniem mācīties mājās. Tā arī ir spēcīga kaut kā ārēja izkustināšana, lai patiesībā vērtīgas pārmaiņas sakustinātu iekšpusē. Ja jūs man jautāsiet, kurš no mums visvairāk ir mācījies šajā semestrī - protams, es! Kādu priekšmetu? Sevis mīlēšanu!!!!
"Skaista dzīve sākas šeit un tagad" (mans un "Skaistuma pieturas" moto) - SĀKAS TAGAD UN MANĪ! Tikai es savai dzīvei piešķiru vērtību - ar izvēlēm, ar drosmīgiem lēmumiem, ar attieksmi. Tikai no manas "iekšiņas" ir atkarīga "āriņa" un otrādi.
Gada pēdējais mēnesis atnāca ar negaidītu ziņu par savulaik tuva cilvēka aiziešanu citā saulē, bet cita radinieka nopietnu diagnozi. Abas šīs situācijas vēl vairāk manī izgaismoja sapratni par to, ka viss ir sevis mīlēšanas rezultāts. Un arī šeit - ne vien iekšējas sevis mīlēšanas stāsts, bet tik pat ļoti - fiziskas.
Lai gan dzīve šķiet neizprotamu un daudzskaitlīgu nianšu kopums, tā patiesībā ir MĪLESTĪBA, ar ko pietiek! Pietiek, lai sakārtotu gan iekšiņu, gan āriņu. Pietiek! Tikai jāsāk!
Jāsāk ar pateicību par pienākušu šodienu, pienākušu jaunu gadu, par savu dzīvību. Ja man katru rītu tiek iedota TIK DĀRGA DĀVANA - jauna diena - vai tad es ar mīlestību par to neparūpēšos?
Neviens cits to nespēj labāk kā es pati.
Kārtīgi izgulēties, pavingrot vai iziet pastaigā, pilnvērtīgi ēst, pozitīvi domāt, daudz smieties, darīt darbus, kas iedvesmo, ģērbties košāk, ticēt labajam, garīgi pilnveidoties, sekot savai sirdij...
MĪLĒT SEVI gan no "iekšiņas", gan "āriņas"
To sev ļoti novēlu šodien, rīt un parīt, un arī pēc 352 dienām!!! Ak, jā, un tu droši drīksti špikot - vēlēties šo visu arī sev!!!!!
Laura