Katru gadu it kā piedzimt no jauna
Patiesībā jau būtu jāizlabo šis virsraksts - nevis katru gadu, bet katru dienu!!! 21. martā es kļuvu par gadu vecāka un šoreiz nemaz nebiju priecīga. Ne jau par to, ka valstī ir karantīna, arī ne par to, ka gadi skrien, bet par to, ka esmu kaut kur pazaudējusies. Kāpēc un kur? Mājmācībā! Jā, droši vien, kaut gan diez vai tā ir pareizā atbilde. Pati sevī biju pazaudējusies. Būt ikdienā ar bērniem nav pats vieglākais uzdevums, vismaz ne man. Lai gan zināju, ka man sev jāatgādina vispirms būt sievietei un katru dienu palutināt sevi, kaut kā nesanāca. Pēdējos mēnešos īpaši. Es savas lietas noliku "gaidīšanas režīmā".
Par laimi dzīve man par to atgādināja.
Jā, jūs arvien lasījāt skaistus tekstus instagram un redzējāt kā mēs ar bērniem mācāmies... bet tam visam fonā biju es - nogurusi un pavisam vāja. No bērnības jau iegājies, ka par slikto mēs nerunājam, par to nevienam nav jāzina, nav ko citiem uzkraut savas problēmas un labāk, lai neviens neuzzin, ka man ir tik slikti. Arī pati pirms daudz gadiem sev iepotēju domāt tikai par labo un priecīgo, kas, protams, kopumā nav slikti, bet...
Katrs grūtums patiesībā ir mūsu dzīves svētība. To gan pārsvarā ieraugām ilgi pēc tam, taču tā tas ir. Ikviens dzīves pagrieziena punkts mums dod iespēju pietuvoties sev, pārdomāt vērtības, sajust vai esam uz savas sirds ceļa.
Šis laiks, kad pasaulē ir norauts stop krāns, ir vērtīgākais, ko Visums varēja sagādāt. Ja paši nespējam apstāties savā skrējienā, mūs nobremzē, ja paši nespējam pieņemt dzīves svarīgākos lēmumus, mums kāds piespēlē šo iespēju...
Šodien man jau ir labi, es ierakos sevī gana dziļi un atradu tur iesnaudušos prieku. Un prieks ir divkāršojies - gan par pašas iekšējām sajūtām, gan par tām pārmaiņām, kas notiek pasaulē.
Beidzot mēs nekur nevaram aizskriet. Beidzot mums ir laiks sajust sevi, Beidzot mums ir laiks ieklausīties sevī. Beidzot mums ir laiks pieņemt drosmīgus lēmumus. Beidzot ir laiks sākt dzīvot patiesi!!!!
Laura